Uvod

  • Ziemassvētki Polijā


    Ievads

    Kopā ar Janu, padzīvojušu vīru no Vroclavas, Jūs dosities ceļojumā uz Angliju, lai pavadītu Ziemassvētkus kopā ar viņa meitu un divām mazmeitām, kas pārcēlušās uz dzīvi ārzemēs. Pievienojieties Janam viņa pārsteidzošajā mēģinājumā pārliecināt savas mazmeitas, ka poļu Ziemassvētku tradīcijas ir pilnas maģisku brīnumu un noslēpumu, un uzziniet, vai viņam tas izdevās vai nē! Pildiet uzdevumus pēc kārtas, jo tie Jūs izvedīs cauri stāsta notikumiem hronoloģiskā secībā!


    • Ierašanās

      Bija 23. decembris. Lēni krita slapjas sniega pārslas, kas, pieskaroties zemei, pārvērtās slapjdraņķī. Ielu laternas tumsā izgaismoja ietves. Pilsētas centrā, kur Jans bija izkāpis no autobusa un pārsēdies taksometrā, uz ielām bija daudz ļaužu. Ar smagām iepirkumu somām un dāvanām tie visi steidzīgi pārvietojās dažādos virzienos. Bet šeit, vienmuļajā pilsētas nomalē, bija kluss un tumšs.

      Savu ceļojumu Jans bija uzsācis gandrīz pirms astoņām stundām. Vispirms viņam līdz lidostai ar savu sagrabējušo mašīnu vajadzēja nobraukt gandrīz simt kilometru. Pēc tam viņš līdz lidojumam bija gaidījis gandrīz divas stundas, jo vēl pirms tam lidostas darbiniekiem bija jānodod bagāža. Pats lidojums nebija ilgs, bet viņam tas bija šķitis kā mūžība. Lidojot viņu vienmēr pārņēma bailes un nedrošība. Kad beidzot viņš bija ticis laukā no lidmašīnas, viņam atkal, lai izietu muitas kontroli un varētu paņemt savu koferi, bija jāgaida gandrīz divas stundas. Turklāt viņam nebija naudas taksometram, tādēļ no lidostas uz centru viņš bija braucis ar autobusu un tikai centrā pārsēdies taksometrā.

      Te nu viņš bija. Beidzot! Viņš samaksāja taksometra šoferim par braucienu un palūdza čeku. Viņam vienmēr patika precīzi zināt, cik viņš bija iztērējis. Izcēlis no bagāžnieka savas ceļa somas, viņš devās pāri ielai uz nelielu, baltu, vienstāva dzīvojamo ēku. Pēkšņi Jans sajuta iekšēju nemieru. Viņš dziļi ievilka elpu un piespieda durvju zvanu.


    • Gaidot aiz durvīm

      Aiz durvīm valdīja steiga. Viņš izdzirdēja bērnu saucam, “Mamm! Kāds zvana pie durvīm!” un suņa rejas. Gaidot, kad kāds beidzot atvērs durvis, viņš rūpīgāk apskatīja māju. Tā bija neliela, bet glīta. Mājas priekšā augošie krūmi bija apsniguši un izrotāti ar Ziemassvētku lampiņu virtenēm. Pagalma labajā pusē slējās divi sniegavīri: viens taisīts no plastmasas, otrs no sniega. Krūmi ieskāva pakāpienus, kas veda augšup uz māju. Jans bija mazliet noraizējies, vai nejauši nepaslīdēs uz sniega un ledus klātajiem pakāpieniem, bet, pienākot tuvāk, pamanīja, ka kāds tos bija nokaisījis ar smiltīm. Visiem logiem priekšā bija aizvilkti balti aizkari, bet caur tiem bija saredzams mājas siltais apgaismojums. Kad viņa skatiens pievērsās durvīm, viņš pamanīja uzrakstu “Priecīgus Ziemassvētkus”, kas bija pagatavots no papīra burtiem, kas pielīmēti uz auklas. Viņš ieskatījās vērīgāk. Uz durvīm bija redzamas pēdas no vēl viena uzraksta, kas tagad bija noņemts. Palikusi bija tikai aukla un tumšāki laukumi vietās, kur kādreiz bija karājušies burti. Izskatījās, ka uzraksts bija sastāvējis no trim vārdiem, septiņpadsmit burtiem. Pirmais burts varēja būt Z …vai …L…? Aiz otrā vārda bija saskatāms komats un teikuma beigās – izsaukuma zīme.


    • Gribi būt poļu miljonārs?

       “Vectēv, vectēv!”

      Divas meitenes, Anna un Marija, sāka priecīgi lēkāt ap veco vīru. Viņš izpleta rokas un cieši apkampa abas reizē. Tūlīt arī parādījās sieviete, vecumā ap četrdesmit.

      “Sveiks, tēt!”

      Jans apskāva un noskūpstīja Martu, savu vienīgo meitu. Janam par nelaimi, Marta bija pārcēlusies uz ārzemēm studiju laikā un tā arī Polijā nekad neatgriezās. Šeit viņa satika savu vīru, Džeku, un viņi nodibināja ģimeni. Janam viņu ļoti pietrūka, un viņš tos apciemoja, cik bieži vien varēja, bet ne tik bieži, cik būtu vēlējies. Arī meita ar ģimeni viņu apciemoja tikai paretam.

      “Nāc iekšā, tēt,” teica Marta. “Es uznesīšu tavas somas augšstāvā.”

      Meitenes ieveda Janu viesistabā. Bija ieslēgts televizors, tobrīd pārraidīja šovu.

      “Apsēdies, vectēv! Tu noteikti esi nosalis, es tev uztaisīšu tēju,” piedāvāja Anna, vecākā no mazmeitām.

      Viņš apsēdās uz dīvāna blakus Marijai. Šovs, ko tobrīd rādīja televīzijā, bija populārais “Gribi būt miljonārs”.

      “Tēt”, Marta ienāca viesistabā, “šodien ir īpašs raidījums ar jautājumiem tikai par Poliju. Vai tu domā, ka varētu atbildēt uz visiem jautājumiem nekļūdīgi?”

      “Protams, ka varētu!” iesmējās Jans un pievērsās TV ekrānam.


    • Bezmiega nakts

      Trīs stundas vēlāk Jans gulēja meitas viesu guļamistabā un nespēja iemigt. Viņam visu laiku bija jādomā par savām mazmeitām - par to, cik ātri viņas bija zaudējušas interesi par Polijai veltīto šovu. Un tā tas bija vienmēr. Meitenēm vienkārši neinteresēja viņu kultūras mantojums. Viņas pat brīvlaikā nevēlējās apciemot savu vectēvu, jo vienmēr bija kaut kas daudz interesantāks padomā. Un tas Janā raisīja skumjas pārdomas…


    • Rīta prāta vētra

      Kad Jans nākamajā rītā pulksten septiņos iegāja virtuvē, viņš tiešām negaidīja, ka kāds būs priekšā. Bet tur pie virtuves galda ar kūpošu kafijas krūzi un avīzi rokās sēdēja viņa meita.

      “Labrīt, tēt! Vai gribi kafiju?” viņa tam uzsmaidīja.

      Jans pamāja un apsēdās blakus meitai.

      “Tu izskaties noguris,” Marta pamanīja. “Vai labi gulēji?”

      “Īsti ne,” Jans atbildēja un pastāstīja Martai, kā viņš nakti bija pavadījis, domājot par mazmeitām un to, ka viņām it nemaz neinteresē viņu kultūras bagātības.

      “Nu…” Marta uzmanīgi iesāka, kad bija noklausījusies tēva sakāmo līdz galam, “es varētu piespiest viņas aizbraukt un apmeklēt Poliju, bet tas visu padarītu tikai ļaunāku, jo es nevaru piespiest viņas interesēties par savām saknēm un kultūras mantojumu”.

      “Zinu, zinu,” piekrita Jans. “Ja vien varētu atrast kādu veidu, kā viņas tajā visā ieinteresēt…”

      Brīdi domīgi vērusies savā kafijas krūzē, Marta pēkšņi pacēla galvu un ar sazvērniecisku smaidu sejā tēvam teica: ”Es domāju, ka man ir ideja!”


    • Slepenais ierocis

      Divpadsmitos pēcpusdienā nozvanīja durvju zvans. Minūti vēlāk viena no Jana mazmeitām skaļi paziņoja:” Mamm, tā ir Rijas tante!”

      No rīta Marta bija pateikusi Janam, ka viņas slepenais ierocis ir Rijas tante. Viņas bija darba kolēģes, bet pirms Rija bija pārcēlusies uz šejieni, pāris gadus viņa bija pavadījusi Polijā. Tā kā meitenēm Rijas tante ļoti patika, Marta domāja, ka ar viņas palīdzību izdotos meitenēs raisīt vismaz kaut kādu interesi par Polijas kultūru. Tādēļ viņa bija piezvanījusi un uzaicinājusi Riju uz tēju. Tagad viņi visi sēdēja viesistabā, dzēra tēju un apsprieda tādas maznozīmīgas lietas kā laikapstākļi un satiksmes sastrēgumi. Meitenes uzmanīgi klausījās un kāri sekoja katram tantes izteiktajam vārdam.

      “Ak, jā…” Jans iesāka. “Dzirdēju, ka kādu laiku esat dzīvojusi Polijā.”

      “Jā, tas tiesa!” Rija pasmaidīja, apzinoties Martas slepeno plānu. “Man tur ļoti patika. Visbrīnišķīgākā vieta pasaulē!”

    • Ģimenes maltītes gatavošana

      Kad Rija bija aizgājusi, Jans devās uz virtuvi, lai sāktu gatavot Ziemassvētku vakariņas. Viņš tikko bija apsējis priekšautu, kad sev aiz muguras izdzirdēja klusus soļus. Tā bija Anna, viņa jaunākā mazmeita.

      “Ko tu dari, vectētiņ?” viņa ziņkārības mākta jautāja.

      “Es gatavošu”, Jans smaidīdams atbildēja.

      “Un ko tu, vectētiņ, gatavosi?” Anna atkal jautāja, izklausoties gluži kā Sarkangalvīte.

      “Biešu zupu ar klimpām.”

      “Tā taču ir Rijas tantes mīļākā zupa!” Anna atplauka smaidā.

      “Jā, tev taisnība. Un tas ir arī tavas mammas mīļākais Ziemassvētku ēdiens,” piebilda Jans.

      “Vai varu tev palīdzēt?” mazmeita jautāja.

      “Protams! Bet vispirms palīdzi man sameklēt visas biešu zupai nepieciešamās sastāvdaļas,” ierosināja vectēvs. “Mums vajadzēs kaltētas sēnes, pāris sīpolu, ķiploku, lauru lapas, smaržīgos piparus, dažas bietes, selerijas sakni, ābolu, sāli, cukuru, piparus, kanēli, krustnagliņas, un arī anīsu.”


    • Skolas domraksts

      Pēc pāris stundu darbošanās pie plīts Jans bija atlaidies uz dīvāna mazliet atpūsties. Anna labprāt bija palīdzējusi viņam virtuvē, bet nebija pierunājama ēdienu pagaršot. Tas Janu mazliet sarūgtināja. Bet viņš sev nemitīgi atkārtoja, ka nedrīkst būt pārāk uzstājīgs. Soli pa solītim. Tas vien, ka viņa bija pieteikusies palīdzēt un, kopā darbojoties, izprašņājusi par visa veida poļu tradicionālajiem ēdieniem, bija pārsteidzoši. Iespējams meitas slepenais plāns, kā mazmeitas ieinteresēt viņu kultūrā, tomēr bija nostrādājis.

      “Vectētiņ, man ir jautājums.”

      Šoreiz tā bija Marija.

      “Kas par lietu, mīlulīt?” jautāja Jans.

      “Man jāraksta domraksts par Ziemassvētku tradīcijām citās valstīs. Vai vari man kaut ko pastāstīt par tradīcijām Polijā?”

      “Labprāt tev palīdzēšu!” atbildēja Jans, zibenīgi uztraušoties sēdus. “Uzvāri sev tēju, jo mans stāsts nebūs no īsākajiem…”


    • Vislabākā vieta, kur iegādāties Ziemassvētku dāvanas

      Beidzot Ziemassvētku vakars bija klāt. Visi bija sanākuši viesistabā. Jans ar meitu un viņas vīru dzēra tēju un klusām sarunājās, kamēr meitenes uz grīdas spēlējās ar savām jaunajām rotaļlietām. Jans jutās priecīgs un apmierināts. Pēdējo gadu laikā viņš bija atklājis, ka nebija nekā tīrāka un lipīgāka par patiesu bērna prieku. Tagad viņš labprātāk pirka dāvanas savām mazmeitām, nekā iegādājās kaut ko sev. Šovakar šķita, ka meitenēm īpaši patīk dāvanas, ko viņš tām bija sagādājis.

      “Vectēv,” Anna iesāka, “kur tu nopirki tik skaistas lietas?” Viņa pacēla ar rokām adītu šalli un cepuri, ko bija saņēmusi no viņa dāvanā un ko rotāja sarkanu magoņu dekors. “Vai šis arī ir no Polijas?”

      “Nu, ir viena vieta Vroclavā, kur Ziemassvētku laikā var nopirkt visādas pārsteidzošas lietas,” atbildēja Jans.


    • Atceroties pagātni

      Bija pienācis 28. decembris. Ziemassvētki bija beigušies, un šī bija Jana pēdējā nakts meitas mājās. Guļot gultā, viņš domās atskatījās uz pēdējām dienām, kas patiešām bija nesušas brīnumus. Viņš patiesi bija izbaudījis laiku, ko bija pavadījis  kopā ar meitu un mazmeitām. Šķiet, ka meitas slepenais plāns bija nostrādājis, un pēc Rijas tantes apciemojuma mazmeitas bija sākušas interesēties par poļu kultūru. Sākumā viņas bija jautājušas tikai par tradīcijām, bet tagad jau gribēja zināt visu. Varbūt pat šis kopā pavadītais laiks bija kā vainas izpirkšana par tiem agrākajiem gadiem, kad viņš bija jaunāks. Ilgu laiku viņš nebija sapratis un novērtējis ģimenes nozīmi. Pirms savas pensionēšanās, cik vien viņš spēja atcerēties, viņš bija vadījis tikai savu viesnīcu. Tādēļ arī viņš mājās nekad īsti nebija iesaistījies pirmssvētku sagatavošanās darbos, un dažreiz viņš arī pašu Ziemassvētku vakaru bija pavadījis darbā, rūpējoties, lai viņa viesi baudītu nevainojamas svētku vakariņas, tajā pat laikā atņemot to savai ģimenei. Jā, iespējams, šis bija parāda atdošanas laiks.


    • Stāsta nobeigums

      Bija laiks doties. Jans ieņēma vietu autobusā, kas devās uz lidostu.

       Viņš vēl pēdējo reizi pamāja ardievas meitai un mazmeitām, autobusam lēni izgriežoties no autoostas. 

      Rokā viņš turēja kartiņu, ko kā atvadu dāvaniņu bija saņēmis no meitenēm.

       Kopā pavadītais laiks bija patiešām vērtīgs un piepildīts. Mazmeitām beidzot bija radusies interese par savu valsti. 

      Viņš bija pārliecināts, ka labākais vēl tikai priekšā. Tagad bija laiks mazliet atpūsties pirms garā ceļojuma. 

      Un varbūt uzspēlēt sudoku. Šī spēle viņu vienmēr nomierināja.